Diena ritēja savu ierasto gaitu, un starppilsētu autobuss, būdams vien pustukšs, mēroja savu tālo ceļu, regulāri piestājot noteiktajās pieturvietās. Atmosfēra salonā bija mierīga un snaudīga, līdz kādā pieturā Jēkabpils virzienā durvis vērās un salonā ienāca jauna pasažiere.
Tā bija eleganta blondīne, kurai varēja būt aptuveni trīsdesmit gadu. Viņas stāvs izstaroja pašpārliecinātību, bet mierīgais, nedaudz vēsais skatiens lika noprast, ka viņa precīzi zina, kurp dodas un ko vēlas.
Tomēr mirkli vēlāk miers tika iztraucēts. Viņai cieši nopakaļus, it kā pēdējā brīdī paspējis uz reisu, autobusā burtiski ielēca vīrietis – vecuma ziņā līdzīgs tikko iekāpušajai dāmai. Tajā pašā sekundē šoferis, visticamāk, steidzoties iekļauties grafikā, strauji nospieda gāzes pedāli. Autobuss atrāvās no vietas ar tādu spēku, ka vīrietis, kurš vēl nebija paspējis nekur pieturēties, zaudēja līdzsvaru. Smagi sagrīļojies, viņš ar visu savu svaru nejauši uzmina sievietei uz kājas.
Lasi arī: Eņģeļu un nē eņģeļu paraksti: ko var pastāstīt dzimumzīmes un dzimumplankumi
Sieviete sarāvās, viņas sejā parādījās sāpju un neapmierinātības grimase, un viņa nepacietīgi iesaucās: “Paklausieties, ko jūs uzvedaties kā zilonis trauku veikalā?! Vai tiešām nevarat pakustēties kaut nedaudz mierīgāk un uzmanīgāk?”
Vīrietis tūlīt pat sastapa viņas aizkaitināto skatienu. Viņa acīs bija lasāma patiesa vainas apziņa un samulsums, viņš steidzīgi sāka atvainoties. Taču dāma nebija tik viegli pielabināma: “Jums vispirms vajadzēja atrast, kur pieturēties, nevis lidot virsū citiem cilvēkiem!”
Spriedze sasniedz kulmināciju
Vīrietis, jūtot, ka situācija kļūst arvien neērtāka, mēģināja rast vārdus, kas varētu kliedēt šo pēkšņi radušos saspīlējumu. Viņš saprata, ka klusēšana tikai vairos viņas dusmas.
Turpinot savu atvainošanās tirādi, viņš nedaudz izmisušā balsī piebilda: “Cienījamā sieviete, jūs taču pati lieliski redzējāt, ka tas bija nelaimes gadījums. Šoferis uzsāka braukšanu pārāk strauji, un es tiešām neplānoju jums uzmīt. Esmu jau vairākkārt atvainojies – sakiet, lūdzu, ko vēl man vajadzētu izdarīt, lai jūs beidzot man piedotu un nomierinātos?”
Es, vērojot šo ainu no malas, biju pilnīgi pārliecināts, ka tūlīt sekos kārtējais aizskarošais komentārs vai kāda asa piezīme par mūsdienu vīriešu neveiklību. Es jau gatavojos nepatīkamam konfliktam, taču tas, kas notika tālāk, burtiski satrieca visus klātesošos! Tas bija pavērsiens, kuru nav iespējams izdzēst no atmiņas.
Sieviete uzmeta viņam ciešu skatienu un pavisam nopietni izmeta: “Ko, ko… ja jau esat tik vainīgs, tad vienkārši appreciet mani, ja vien jums pietiek drosmes!”
Šis negaidītais paziņojums atbalsojās visā autobusa salonā. Pat autobusa vadītājs, dzirdot šādu negaidītu pavērsienu, intuitīvi piebremzēja un uz mirkli apstājās. Iestājās tāds klusums, ka varētu dzirdēt mušas lidojam. Pat kāda maza meitenīte, kas visu ceļu bija jautri čalojusi un traucējusi citiem, pēkšņi apklusa un ar ieplestām acīm skatījās uz abiem svešiniekiem.
Visi pasažieri gaidīja joku vai smieklus, taču sievietes sejas izteiksme palika pilnīgi mierīga un pārliecināta. Nebija ne mazākās pazīmes, ka šis būtu bijis sarkastisks joks vai flirts.
Izšķirošais lēmums nākamajā pieturā
Klusums kļuva teju fiziski sajūtams, un es sapratu, ka vīrietis ir apjucis. Es neizturēju, pasmaidīju un skaļi iemetu: “Nu, ko tad tu klusē, vecīt? Visa auditorija gaida tavu atbildi uz šo drosmīgo piedāvājumu!”
Vīrietis lēnām pārlaida skatienu mums visiem – ziņkārīgajiem pasažieriem, šoferim, kurš vēroja situāciju spogulī, un tad atkal pievērsās noslēpumainajai sievietei. Viņa sejā parādījās negaidīta apņēmība. Viņš mierīgi noteica:
“Ziniet, es kāpšu ārā jau nākamajā pieturā. Vai jūs nāksiet man līdzi?”
Sieviete nevilcinājās ne mirkli. “Jā, nākšu,” viņa atbildēja tikpat drošā un ciešā balsī kā pirms brīža.
Pielūdzējs Mārtiņš mani uzaicināja uz vecāku māju; viņi sagaidīja šortos un netīros T-kreklos
Jauns sākums ceļa malā
Salonā atskanēja ovācijas un aplausi. Cilvēki smaidīja, un gaisotne no saspīlētas bija kļuvusi par patiesi pacilājošu. Šoferis atkal iedarbināja dzinēju, un mēs piebraucām pie nākamās pieturas.
Viņi tiešām abi piecēlās un devās uz izeju. Kad durvis atvērās, es vēl paspēju pamanīt, kā vīrietis galanti piedāvā dāmai roku, palīdzot viņai izkāpt uz perona, un klusi nosaka: “Mani, starp citu, sauc Kristaps.” Sieviete pasmaidīja, un tajā pašā mirklī autobusa durvis aizvērās, atstājot viņus abus tur, ceļa malā, kur, iespējams, nupat bija sācies kaut kas patiešām īpašs.
Ko tu domā par šādu zibensātru un neparastu iepazīšanās veidu? Vai tu tici, ka viens nejaušs solis uz kājas var novest pie kopīgas nākotnes? Varbūt arī tev ir gadījies piedzīvot ko tikpat negaidītu un romantisku sabiedriskajā transportā vai uz ielas? Dalies ar savu stāstu komentāros – mēs labprāt tos izlasīsim!
